Sākam!
Nu re, atkal viena jauna virsotne ir deguna galā. Skatos, virzos un pilnīgi noteikti baudu šo jauno ceļu.
Tātad: Šūšana...
Kā tas sākās? Nu, kā jau liela daļa šādu stāstu - man vienmēr ir paticis kaut ko veidot, radīt pašai. Skolā nedaudz tika mācīts arī par šūšanu, paši pamati. Un šķiet, leģendāro priekšautu gala beigās tomēr pabeidza šūt mamma :) Taču manā kontā bija pārliekamie svārki un sašūts zilonis, kuram bija eleganta, ar roku veidota dibena vīle Tā gan absolūti neabilda tam, ko skolotāja bija prasījusi, tādēļ par to saņēmu zemu vērtējumu, taču par neizsakāmi rūpīgo izpildījumu gan mani ļoti paslavēja! Sķiet, es pat īsti nesapratu - ja jau man tik labi sanāca, tad kādēļ tas nekam neder? (Par šo paradoksu kādreiz jāuzraksta atsevišķs raksts.)
Atgriežoties nesenākā pagātnē... Pēdējos gados ik pa laikam esmu sev kaut ko mēģinājusi šūt. Dažus apģērbus esmu pabeigusi un veiksmīgi nēsāju. Daži joprojām gaida finiša taisni. Un iemesls ir pavisam vienkāršs - trūka zināšanu, kā vajadzīgo manipulāciju izdarīt pēc tehnoloģijas. Jo darot "kā vajag", izrādās, visu var izdarīt ātrāk, ērtāk un, galvenais, kvalitatīvi!
Tā nu esmu iesaistījusies mācību procesā, kur zinoši cilvēki sniedz man vajadzīgo informāciju. Un visu to vēl pārbaudot un pielietojot praksē, esmu nonākusi līdz savam Šūšanas priekam! :) Es šuju apģērbu un tas man sagādā prieku.
Radošs process, zināšanu pielietošana dzīvē un prieks, kuru radu sev apkārt! Tāda ir mana šūšana.
Svītrainais izaicinājums - Kleita ballei. :)
Turpinājums sekos....
Foto: Jānis Bērziņš un personīgais arhīvs