17. Satieku cilvēkus, iepazīstu un jau jāatvadās.
15.diena ceļā.
Pamostos ap pl.8.00. Izstaipos. Šie bija labi apartamenti. Lielākā daļa staigātāju jau iet prom. Šoreiz es neesmu pēdējā. Ir vēl viena vācu meitene. Viņa iet daudz mazākas distances nekā es. Brokastīs daži ķirši, riktīgi sulīgs nektarīns un dažas zaptsmaizes. Vēl dažas ziņas tiek nosūtītas uz mājām un jau pēc pl.9.00 sāku iet.
Rīts smuks, silts un saulains. Vietā, kur ceļi sadalās, izvēlos spāņu ieteikto īsāko variantu un jau uz nākamā ceļa norādes staba atlikušo kilometru cipars ir samazinājies par 10km!! Riktīgs "medžiks"! :) Kafūzī paņemu kafiju līdzņemšanai, jo nav vēlmes sēdēt uz vietas. Tā nu lēnām čāpoju caur mežu un dzeru kafiju. Vispār jau forša ekstra. Iešana ir pa šoseju caur smukiem mežiem, kur smaržīgos eikaliptus nomaina zaļie lapu koku meži. Un ik pa brīdim uzrodas arī kāds klajāks lauks. Šoseja maza, tā normāli sanāk pusotra josla. Viss tā līgani un ir forša ēniņa.
Un nevilšus galvā sāk skanēt dziesmas. Un kā paveru muti, tā Bočelli "atdihajet" - plēšu vaļā tā, ka kokiem lapas vien notrīs. Tas nekas, ka visus pantiņus nezinu, dvēsele dzied un ir labi! Un ne jau tur Aijā žūžū vai Strauja strauja upe tecēj, bet gan Es zinu ka kādreiz, man dārziņš būs un Liepas satumst un Tumša nakte zaļa zāle un Ziedēja rozes, ziedēja neļķes... Uhhh..... Tā ka skudriņas skrien pa muguru!
Šodien labs temps iešanai. Un čabinātāji krùmos arì vairs netraucē. Sapratu, ka 99%tos gadìjumu tās ir ķirzaciņas. Bet ar tām man viss kārtībā. Bērnībā bija darìšana, tā teikt. Un šķiet ar suņiem sāku mācēt runāt, varam sarunāt, ka šie mani liek mierā. Un govis arì vairs nepamanu, paeju garām un tad tik nodomāju - bija jābaidás vai në? :) Un šodien eju pa bultām. Kaut kā neprasās nekur nogriezties. Vēl tik tai astei jāpārkāpj un to nu bez lieliem piedzīvojumiem gribētos izdarīt.
Pirmie 20km paiet diezgan raiti. Mežmalā uzēdu pusdienu maizes.
Un krustojumā ar lielāku šoseju ir zīme - līdz Santjago 20km. Jeeee! Šodien gan jāiet vēl tikai 10km. Un atlikušie 10 rītdienai, saldajam ēdienam. Šovakar ar spāņiem vēl jāēd astoņkājis un jādzer vīns. Ja satiksimies. Maza atpūta ar kafiju un apelsīnu sulu... Un turpinu soļot. Blakus šosejai paralēli visu laiku iet zemes ceļš. Pa to es eju. Vismaz virsū neviens te nebrauc. Šodien iešana ir slīpumā uz augšu. Visu laiku. Mēreni, bet tomēr ir, ko piepūlēties. Vienā brīdī pamanu, ka ceļa norāžu stabiņi ir šosejas otrā pusē. Un tieši kad bija tas brīdis, kad jāšķērso ceļš?? Nogurums dara savu - nepamanīju.
Un pēc pārsimts metriem vēl viena jauna virsotne ir sasniegta. Burtiskā nozīmē. Esmu uzkāpusi kalnā augšā un skatam paveras Santjago pilsētas lidosta. Uuuu... patīkamas atmiņas no pagājušā gada viesošanās šeit. Un nedaudz tālāk var manīt arī pilsētas aprises. Un lidmašīna dūkdama paceļas gaisā, kā sveicinot mani ar ierašanos. :) Man sejā parādās smaids. Un atkal jau tik maz vajag, lai solis kļūtu raitāks. Vēl neliels līkums ap lidostu un šodienas ceļš ir galā. Tik jāatrod, kur nakšņot. Alberğe pilna. Esot vajadzējis rezervēt laicīgi. Nu labi. Domāšu ko citu. Aizeju līdz blakus esošajam hostelim. Tur man piedāvā istabu par pārāk lielu naudu. Tad jau labāk iešu līdz Santjago un par to pašu naudu dabūšu ko pieklājīgāku... Kamēr domāju, ko darīt, hostelī ienāk divas sievietes no Kanādas. Pirms neilga brīža viņas apdzinu. Vārds pa vārdam un viņas mani aicina īrēt numuriņu kopā. Tad tas cipars tāds draudzīgāks paliek. Jauki!
Eju vakariņās uz restorānu un tur kā reiz satieku abus spāņu kungus! Re, cik jauki.
Tā kā alberğē netiku, vairs jau īsti necerēju viņus satikt. Dodamies kopīgajās vakariņās. Te gan iecerēto astoņkāji nedod, taču vakars tik un tā izvēršas jauks un garšīgs ar trīs ēdieniem un izcilu Santjāgo kūku saldajā. Tā nu vēl pēdējie stāsti par Spāniju un kungu iecerēm pēc ceļa beigšanas. Arī es padalos ar saviem nākotnes plāniem un, draudzīgi atvadoties, dodamies katrs savu ceļu. Tā te notiek. Satieku cilvēkus, iepazīstu un jau jāatvadās. Tomēr arī šajās īsajās tikšanās reizēs, ir prieks par kopā pavadīto laiku!
Šodienas distance: 35km