15. Lieti noder skolā mācītās solfedžo zināšanas.
13.diena ceļā.
Pa nakti mostos un smērēju kājas ar smēri, kas domāta nogurušiem muskuļiem un locītavām. Nekas traks, taču jūtu kāju nogurumu, tāpēc labāk lieku reizi iesmērēšu, lai rīt viss ir labi. Un šonakt kājām ir savs atsevišķs spilvens. Nu pa glauno.
Visu nakti lija lietus. Tagad no rīta jau spīd saule. Brokastis lēnas un ar apelsīnu sulu. Pēc vitamīnu devas mundrums ir klāt. Izeju ap pl.11. Šodienas plāns - nepārcensties :) Kājas jūtas labi. Izeju ārā un ieraugu ceļa stabu ar bultu un atlikušajiem kilometriem. Un mani pārņem tāds milzonīgs prieks, kāds parasti ir tām tievējošajām sievietēm, kad viņas saka: "Es šorīt uzkāpu uz svariem un tur 80,01kg vietā rādīja 79,97kg. Jupiiìi!" Un, piesarkušiem vaigiem piebilst "Es zinu, ka nav liela starpība, bet tomēr..." :) Ar svaru man viss labi! Taču uz kilometru stabiņa cipars ir nomainījis ne tikai desmitus, bet arī simtus... Un līdz galmērķim atlikuši vairs tikai 99, 697km :) Jupiiiii!! Acu priekšā ir bilde ar ciparu 425 un 380. Bet tagad tikai 99!!! Uzreiz solis paliek raitāks.
Pa šoseju esmu nonākusi lìdz dzelzceļa pārbrauktuvei. Aiz tās ir vecs, apsūnojis akmens tilts pāri upei. Te tiek uztaisīta fotopauze, līdz brīdim, kad ierodas dzelzceļnieki un sāk kaut ko netālu ķimerēties. Labi, labi - eju tālāk. Taču nu jau vairs ne pa bultām.
Te, Spānijā, pie katras mājas ir šķūnītis uz stabiem, kas to paceļ pāris metrus virs zemes. Kā vietējie stāstīja, tas vēsturiski tika taisīts, lai žurkas netiek klāt ražai. Astūrijas reğionā šķūnīši bija kvadrāta formā ar lielu platìbu - 3x3m vai 4x4m. Cik nu mans acumērs samērija. Taču te, Galīsijas reğionā, šķūnīši ir taisnstūra - 1x4m. Taču pilda to pašu uzdevumu. Daži ir atrestaurēti un nokrāsoti diez gan kičīgā stilā. Nez, kādam mērķim tie tiek izmantoti?
Pēc 10 kilometriem apsveru domu par pusdienu pauzi. Un izsaku vēlmi pēc smukas, klusas un ēnainas vietas, kur piestāt paēst. Somā ir maize, siers un apelsīns. Pēc neilga brīža pagriežu galvu sāņus un taciņa ved pie upes. Kaut kas velk uz turieni. Eju apskatīt un skatam paveras vienreizēja ainava. Caur lielu, senu koku mežu upe met līkumu. Un uz šī līkuma ir sens, apsūnojis, lielu akmens plākšņu tilts. Pār to neviens sen nav staigājis. Kolosāli! Var jau būt, ka neejot pa bultām es tur kaut ko palaižu garām, taču tas, ko redzu šeit, atsver visu. Te laiks ir apstājies. Ja vien ūdens lēnām nečalotu uz priekšu. Pavisam sirreāla sajūta.
Turpinot ceļu, gar abām pusēm visu laiku ir tādas apburtā meža ainas kā pasaku filmās. Izrādās tādas ir arī reālajā pasaulē - lieli, gari un veci koki. Apauguši ar pūkainām sūnām vai efeju apvīti un nevar īsti saprat, kurš kuru uzveiks - efeja nožņaugs koku vai koks izaugs tik garš, ka efja nespēs tikt līdzi. Un tad eju garām pudurim pilnīgi nokaltušu sakārņu, kuri savas ķetnas izstiepuši pret debesīm tā, lai neviens saules stariņš neiespīd viducī.
Šodien plāns noiet 15km, kāju saudzējošā distance. Taču reālā situācija kartē izvēlētajā miestā krasi atšķiras no dabā esošās. Viss kā izmiris, tukšs. Arī vienīgais krogs, kur parasti visi pulcējas, šodien ciet. Un pulkstenis ir tikai 14.00. Nē, es te nepalikšu. Intuìcija saka, ka nav ìstā vieta, kur palikt. Nākamā naktsmāja pēc 10km. Līdz tumsai laika diezgan. Lēnām dudinu uz priekšu. Nonāku vietā ar nosaukumu Roxica. Nekurienes vidù viena ēka ir alberğe ar improvizētu kafejnīcu vienā telpā. Otra ēka saimniekiem dzīvojamā māja un vēl ir liela kūts govīm, kuras pašreiz ir ārā, ganībās. Viss. Vairāk nekā. Taču sajūtas labas, palieku. Telpas tīras, modernas, vieta 10 cilvēkiem. Saimniece par papildus samaksu piedāvā vakariņas un brokastis. Piekrītu. Pirmo reizi šāda maltīte. Visi sēžam pie viena galda. Uzkodā siers, maize, burvīga empanada - pīrāgs, kam mīkla no apakšas un no augšas, un pa vidu pildījums, šoreiz ar tunci... Burvīgi. Tad pamatēdienā cūkas karbonāde ar kaulu, kartupeļi un zaļie salāti ar tomātiem. Un saldajā izvēlos Santjago kūku, kuras pamatā ir mandeļu milti. Un labi pagatavota, tā garšo debešķīgi. Tam visam klāt tiek baudīts sarkanvīns. Visi 10 šīs nakts iemītnieki sapazīstamies un cits caur citu viens otram tulkojam, jo katrs zina kādu citu valodu. Pie viena galda tiek pārstāvētas Latvija, Vācija, Francija, Spānija, Nīderlande un pat Ķīna. Un Franciju pārstāv nešpetnās tantes, kuras vienu rītu nemācēja uzvesties! Nu, redzësim, kā viņas uzvedīsies rìt. Varbūt iepriekšējā reize bija tikai starpgadījums. Došu viņām vēl vienu iespēju, pirms norakstīt galīgi.
Savas domas turpinu diminuendo režīmā līdz iestājas gara, klusa pauze un šīsdienas skaņdarbs ir galā... :)
Šodienas distance: 24km