14. Šķirot kukurūzu ir bīstami...:)
12.diena ceļā.
Jeeee.... Tomēr ar segu gulēt ir foršāk :) Šajā staigāšanas pasākumā izlēmu guļammaisu līdzi neņemt. Un šī nu bija tā nakts, kad sega nebija pieejama. Nekas traks, ja ņem vērā, ka ir vasara, taču ietìties tomēr man patīk labāk. Līdz šim visās naktsmītnēs segu varēja dabūt. Un bonusā šorīt divas franču tantes uzvedas tā, it kā te būtu vienīgās. Skaļi! Par francūžiem man bija iespaids, ka viņi ir tolerantāki. Nu labi, lai tik ātrāk iet prom. Turklāt šī ir tā retā reize, kad jābūt prom līdz 8.00 visiem. Tâda te kārtība. Miegainums. Un pēc vakardienas sagurums. Sēdēt šeit un dzert kafiju negribu. Tā var aizsēdēties un palikt uz vietas. Labāk lēnām dudinu uz priekšu. Un vispār šodien ārā laiks "pēc suņa" - viss ir tīts biezā miglā, nelīst, taču mitrums stāv virs zemes un pūš vējš. Pirmo reizi man mugurā ir gan siltais flīss, gan vējjaka. Tāda sajūta, ka mākonis ir noparkojies tieši virs šīs kalnu ielejas un ja precīzāk, tad virs manis!!
Ar mākoņiem te ir pilnīgi citādāk nekā Latvijā. Te viņi nestaigā pa visu debesjumu. Te viņi pārvietojas starp kalniem, pa ielejām. Un skaidri var novērot, kurš uz kuru pusi aizies. Un ja kaimiņu ielejā ir mākonis, tas nenozīmē, ka tas atnāks arī līdz tavai ielejai. Un otrādi - ja mākonis ir manā ielejā, tad nav teikts, ka tas vispār kaut kur pārvietosies. Tā kā tāds podiņš ar vāciņu!
Biju domājusi iet pa šoseju, taču baigais gurdums pašiniciatīvai. Pārvelku ūdens izturīgās zeķes, jo bultas ved pa taku, kur aug zāle. Garām paiet trīs spāņu kungi. Apjautājas, vai nevajag palīdzību. Tas man te patīk. Visi ar visiem grib sadarboties. Un īstenībā tas ir forši. Pēc 3 kilometriem nedaudz ieslīpa gājiena beidzot paliek silti un var vilkt nost jakas. Es ar tiem spāņu kungiem eju līdzīgā tempā. Ar to atšķirību, ka es ar apbrīnojamu regularitāti aizķaros pie katra pakša, lai nobildētu puķes, debesis, bites, akmeņus vai galu galā sevi :) Taču tad atkal viņus panāku. Jo viņi man ir diezgan labi fotomodeļi. Kā tur ar to likumìbu, nezinu, taču es viņus bildēju tikai no muguras. Viņi kalpo kā atskaites punkts apkārtējo objektu izmēriem. Jauks salikums.
Aptuveni pēc 7 kilometriem ejam garām brīnišķīgai alberğei. Nedaudz vientuļa, taču smuka, tīra, jauna, iekārtota renovētā akmeņu ēkā. Moderna. Un saimnieki piedāvā kopīgas vakariņas un brokastis, jo apkārt nav sabiedriso ēdināšanas vietu. Žēl, ka nezināju iepriekš par šādas vietas esamību. Ļoti jauka. Spāņu kungi paliek uz brokastīm. Es eju tālāk. Lielais miglas mākonis beidzot ir pacēlis enkuru un devies tālēs zilajās. Laiks jau ir noskaidrojies un spīd saule.
Drìz vien ieraugu ceļu satiksmes ceļa zīmi, ka šis ceļš ved uz Santiago pilsētu. Fuuu.... Beidzot! Tad jau toč eju pareizā virzienā visas šīs dienas! :) Pulkstenis rāda 10.30 un esmu jau nogājusi pusi šīs dienas distances. Tā jau līdz galam var tikt pāris dienās. Teorētiski. Un tehniski. Taču es šitā katru dienu negribētu. Foršāk ir ar labu noskaņojumu un kad esmu mierīgi pamodusies. Tagad esmu pelnìjusi kafiju un apelsīnu sulu.
Redzēs, cik ļoti pie kafijas būšu pieradusi pēc visa šī pasākuma. Taču mana diena joprojām nav atkarīga no obligātās rīta kafijas. Viens jautrs moments par svaigās apelsību sulas pasniegšanu ir tas, ka to bieži vien pasniedz tējas krūzē, ar karoti un paciņu cukura. Zinot, kādi apelsīni un sula ir pieejami Latvijā, spāņu variantam man nu nekādīgi neprasās klāt cukurs. Taču vietējiem tā laikam ir ierasta prakse.
Tuvojos pilsētai Vilalba. Ieraugu ugunsdzēsēju depo. Un atmiņā uzaust kaut kur lasīts teksts par to, ka, ja pilgrimam nav, kur palikt, var lūgt palīdzību ugunsdzēsējiem. Un tie nu mēdzot ierādīt kādu kaktiņu. Nedaudz tālāk ir kafejnīca. Un tur kafiju dzer bariņš ugunsdzēsēju! Naktsmājas man nevajag, taču vēl viena sula nenāks par skādi. Tak jāuzmet aci, kādi tie spāņu ugundzēsēji ir :) Domāts - darīts!
Kad kājas atpūtinātas un acis pamielotas, dodos tālāk. Tā kā šodien distanci esmu pieveikusi agri, izlemju iet tālāk. Un tad jau redzēs, cik tālu nonākšu. Ceļvedis sola, ka šodienas abi posmi nav no grūtajiem.
Eju garām ēkai, kur vienā galā noliktavai līdzīga telpa. Pavērtajās durvīs uz ķebļa sēž vīrietis gados. Krāmējas ar novāktajām kukurūzas vālītēm. Pienāk klāt kundze. Paskatās. Sāk ķērkt nelabā balsī, rāda uz kukurūzām. Esmu par tālu, lai sadzirdētu sašutuma kontekstu, taču te pēkšņi šī viņam šauj pa ausi, ka ķeblītis vien nolīgojas. Tad ierauga mani, bet neliekas traucēta. Taču es tik dodos tālāk. Negribu iesaistīties svešu ğimeņu skandālos. Bīstami! Un kukurūzu šķirot arī bīstami :)
Apkārt daudz tukšu un vientuļu māju. Kaut kad celtas, kaut kad pamestas. Nevar saprast, kādēļ vispār celtas. Te ir daudz neierastu, nesaimniecisku lietu un, manuprāt, savādu. Taču, varbūt, es vienkārši neesmu informēta par visiem faktiem.
Šodienas gājums nav tik daudz nogurdinošs kalnainuma dēļ, cik daudzo kilometru dēļ. Tik cik šodien, šķiet, neesmu gājusi nekad. Pēdējie kilometri tiek soļoti autopilotā. Pēdas nedaudz atspiestas. Labi, ka saule necepina. Nonāku pilsētiņā Baamonde. Un te - kāds pārsteigums - vienīgā alberğe slēgta! Kaut kāda tur sanitārā vai inventarizācijas diena. Kur vēl jaukāk! Blakus esošajā bārā prasu, kur varētu pārnakšņot? Man parāda virzienu uz hosteli. Sākumā saka, ka brīvu vietu neesot. Tad saimniece apdomājas vēlreiz un piešķir man gultu divvietīgā istabiņā, bēniņos, slīpo jumtu un ar dušu ārpus istabas. Tā jau nu būtu mazākā bēda. Rezultātā man ir mazs privātais numuriņš ar mīkstu gultu, baltiem palagiem un aizvēsturisku televizoru, kuru tā arī nesaprotu, kā dabūt pie dzīvības. Bet nav jau arī vajadzības. Jāiet svētku vakariņās nosvinēt noietie 40 kilometri. Un esmu noskaņota šodien nobaudīt astoņkāji, tie šeit tiek gatavoti lieliski!
Šodienas distance: 43km