12. Atvadas no okeāna.
10.diena ceļā.
Pamostos ap septiņiem. Ārā debesis nomākušās un līst lietus. Tātad vēl var gulēt. No šejienes nav jāaiziet ātri. Un nav jau kur skriet tādā laikā. Pārbaudu laika prognozi. Sola, ka pēc pāris stundām lietus mitēsies. Pamostos pēc pāris stundām. Vēl tikai drusku smidzina. Kamēr sataisos, sakrāmējos, lietus tiešām ir beidzis līt. Lēnas brokastis ar svaigo apelsīnu sulu, kafiju un tostermaizēm vietējā kafūzī. Un slaidā solī ejot pa pilsētu, dodos uz vilcienu. Pirms turpināt ceļu iekšzemē, vēlos aizbraukt līdz okeānam vietā, kas atrodas kādu krietnāku gabalu nost no pilsētas. Nopērku biļeti, sagaidu vilcienu, kurš šoreiz ir atbraucis 10 minūtes par ātru. Nosmaidu par šo faktu. Man vajadzīgajā pieturā es izkāpju viena pati. Un pietura atrodas lauka vidū. Pati stacijas ēka pamesta aizmirstībā. Un tas bija tikai 10 minūšu brauciens no pilsētas centra!! Esmu šokā. Un ceļš, kas iezīmēts kartē, ir knapa iestaigāta taciņa. Un tieši ko es šeit esmu pazaudējusi?? Skaidrības labad precizēšu - vilciens atpakaļ virzienā būs pēc 3 stundām, bet uz priekšu, uz nākamo lielo pilsētu pēc 4 stundām. Šķiet, autobusi te neiet vispār. Nu labi. Jāiet līdz okeānam un tad izdomāšu.
Vējš pūš krietni. Viļņi arī ir lieli. Skaisti jau ir. Un var just to spēku un varenību. Staigājot gar krastu, izdomāju Mapsī apskatīties, kā te ir ar pievienošanos ceļam pa taisno, nevis caur pilsètas centru. Hei, te pat sanāk īsāks ceļš. Un, šķiet, pat kalns, kuram jāiet pāri, ir zemāks. Nav divu domu - sâkšu ceļu tepat! Daži līkumi gar okeānu, daži desmiti bilžu fotopauzē un varu atvadīties.
Eju cauri ciematam, pa ceļiem un celiņiem, caur eikaliptu mežiem kalnā augšā. Stāvs jau ir. Taču laiks iešanai piemērots. Un dzelkšņainie krūmi pilni ar zirnekļu tīkliem, kuros spoži mirdzēdamas saķērušās lietus lāses atgādina dimantus. Bagāts zellis tas zirneklis!
Uzreiz kalna virsotni nevar redzët. Un tas ir labi. Labāk pa mazam gabaliņam. Un kad tas pievarēts, ķeros klāt nākanajam. Te es ieraugu, ka eikaliptu meži tiek stādìti tāpat kā mūsu priežu meži, kad vecie koki ir izcirsti. Taisnās strīpās un ar vienādiem attālumiem starp kokiem. Kaut kā nebiju par to iedomājusies. Man likās, ka tie džungļi ir dabīgi izauguši. Kad otrā pusē ceļš ved lejā no kalna, paveras burvīgs skats. Ļoti gleznains un ar audz miglā tītām kalnu virsotnēm tālumā. Kaut ņem rokās otu un mālē. Kalna pakājē klusa šoseja. Pa to turpinu ceļu. Gar šosejas malām ir rievaini klinšu atsegumi. Tā kā ūdens tur iesūkties nevar, tad gar akmens virsmu ūdens tērcītes tek kā mazi, mirdzoši strautiņi. Lielajos izcirtumos atstāti mazie eikaliptu kociņi. Tiem lapas atšķiras, tās ir gaļīgākas un apaļākas nekā lielajiem kokiem. Reku parâdās bultas. Tad jau esmu uz pareizâ ceļa.
Laiks paliek arvien labāks un saulaināks. Pļavâs sisina sienāži un es lēnām tuvojos pilsētai Vilanova. Mani panāk un apdzen divi vīrieši. Pilsētā ieeju tieši aiz viņiem. Viņus turpat sagaida kāda sieviete. Vīrieši rezervējuši istabu pie viņas privātajā alberğē. Sieviete jautā, vai man arī vajadzīga istaba. Saku - jā. Un eju lùkot, ko šeit piedāvā. Vairākas istabas pa 2 un 4 gultām. Viss tīrs, patīkms, ar visām ērtībām. Amizanti, ka veļas mazgātava un žāvētava ierīkota uz plašā balkona. Te vakara saulē viss ātri žūst. Rezultātā es tieku pie atsevišķas istabas par to pašu alberğes gultasvietas cenu. Tas man der. Iekārtojos kā privātā numuriņā un dodos uz nelielās pilsëtiņas centru vakariņās.
Šovakar ir futbola spēle. Visi kā piekalti televizora ekrānam. Vienīgais brīvais galdiņš atrodas zem televizora, jo tur spëli skatīties ir ļoti neērti. Taču man der, jo tāpat šodien nevēlos iedziļināties futbolā. Šoreiz pasūtu salātu miksli, kas Spānijā visbiežāk ir zaļie lapu salāti ar tomātiem, sīpoliem, tunci, olīvēm, olu un pārējās sastāvdaļas var variēt - burkāni, kukurūza, marinētas bietes vai kas cits. Porcija liela. Un man garšo spāņu tomāti Spānijā. Ļoti aromātiski. Nevar salīdzināt ar tiem, ko ieved pie mums veikalos. Šodien jâizmēğina kas jauns. Prasu saimniekam, kāds alus ir pieejams un kuru viņš man ieteiktu. Viņš parāda vairākus, taču iesaka to, kuru iepriekš neesmu redzējusi. Noprovēju. Un ir ar' labs. Tāds biezs, tumīgs un rūgteni salds.
Vietējie vēro futbola spēli, dzer ko nu kurš un uzkož gan vītinātu gaļu, vietējās salamiveidīgās desas un olīvas, gan vienkārši grauž saulespuķu sēklas. Un jautrākais ir tas, ka sēkliņu čaumalas vienkārši tiek spļautas zemē. Tā vienkārši un visu laiku. Tāda te kārtība. Un vakara izskaņā saimnieks to visu savāc. Un nākamajā dienā viss sākas no gala.
Vakars ir silts, debesis skaidras. Lēnā solī dodos uz savu veiksmīgi dabūto privāto numuriņu. Cik labi ir vienkārši ļauties iespējām. Jo otrs variants bija alberğe ar 30 guļvietām vienā telpā. Mana šodienas guļvieta man patīk labāk. Ar labunakti!
Šodienas distance: 23km