10. Vecmāmiņas kristāla vāze Spānijā.

8.diena ceļā.

---

Agrs rīts. Amerikānietes modinātājs zvana, bet ceļos es. Viņai patīk zvanu atlikt. Viņa turpina gulēt. Man pietiek ar vienu zvanu. Tomēr ir drusku par agru manam organismam šodien. Sataisāmies, pabrokastojam numuriņā. Biju jau aizmirsusi, cik mobilizēta varu kļūt, ja kaut kas jādara kopā ar kādu citu. Pēdējās nedēļās visus plānus saskaņoju tikai ar sevi. Un tas jau tā līgani un mainīgi notika. 

Ārā ir migla, taču ir silts laiks. Sekojam ceļa norādēm - bultām, lai tiktu ărā no pilsētas. Ceļš visu laiku ved diezgan stāvā kalnā un pie reizes cauri pilsētas industriālajai daļai. Vagoni, sliedes, trubas, kravas mašīnas, pacēlāji, traktori, pašizgāzēji, noliktavas, skursteņi, dūmi un vēl visādas tehniskas uzpariktes. Gandrīz pašā kalna virsotnē kāds nolicis krēslus pie ceļa norādes, lai staigātājiem ir, kur atvilkt elpu. Kad kalna otrā pusē ceļš ved lejup, industriālo ainavu nomaina pļavas. Ar dažām mājām pa vidu. Vietām ganās zirgi un govis. Iestājas tāds lauku miers. Cilvēkus par lāgu nemana. Arī staigātājus nesatiekam. Droši vien visi jau bija gabalâ, kamēr mēs brokastojām. Ar amerikānieti izrunājam pusi dzìves. Ir jocìga sajūta, jo, šķiet, esmu satikusi visnotaļ sev lìdzìgu cilvēku, lai gan katra nākam no pasaules otras malas. Mums patìk lìdzīgas lietas un mēs esam lìdzīgu uzdevumu priekšā. Tā diezgan sirreāli.
Tuvojoties nākamajai pilsētai Aviles, atkal ainava sāk kļūt ļoti industriāla. Fabrikas, skursteņi, gāzes trubas, dzelzceļš. Visu pat nevar uzskaitīt. Mums garām pabrauc sirms kungs ar kundzi ap gadiem 70, uz tandēma divriteņa. Viņi šo ceļu veic šādā veidā. Sasveicinamies, novēlam labu ceļu un turpinam katrs savu iesākto ceļu.
Pusdienas ieturam no tā, kas lìdzi paņemts, atsēžoties uz akmens trepēm ceļa malā. Ir piekusums. Un šodienas ainava galīgi neuzlādē un neiedvesmo. Varbūt tas vēl vakardienas frankenšteinisma izstādes iespaidā. Industriālais pilsētas fons ļoti ar to sasaucas. Jūtu, ka arī iešanas temps nav īsti mans. It kā jau neskrienam, taču ejot kopā ar kādu citu, sanāk pielāgoties vairāk nekā man gribētos.
Palieku alberğē pilsētā Aviles. Man šodienai pietiek. Amerikāniete ies vēl 7 kilometrus tālāk, lai dienā noietu pēc iespējas vairāk. Draugi viņai ieteikuši palikt pa nakti tur nākamajā ciemā.
Mājai, kurā atrodas alberğe ar 50 guļvietām, ir savs slēgts pagalms, pieejamas visas nepieciešamās uzpariktes - arī veļas mašīna un žāvētājs. Dušās pat ir fēns. Un virtuvē var ņemt visu, kas ir ledusskapī, ja pašam kas aizmirsies vai vienkārši budžets ierobežots. Nekas jau daudz tur nav, taču kopsummā, te ir pieejams daudz kas, kā nav citur. Un ir ļoti patīkama atmosfēra. Parasti vietās, kur paliek tik daudz cilvēku, tā nav. Un šī nav privātā alberğe, kur var dabūt hoteļa līmeņa servisu, bet gan valsts (vai kā nu tur pareizi nosaukt) un ir par mazām naudiņām. Tāpēc esmu patīkami pārsteigta. Gandrīz visas guļvietas ir piepildītas. Ieraugu dažus staigātājus, ar kuriem kopā nakšņojām pirms vairākām dienām. Daudz dzirdu vācu valodu. Iekārtojos vienā no brīvajām vietām. Un eju staigāt pa pilsētu. Ar acīm meklēju vietu, kur šovakar gribu vakariņot. Daudzas vietas vēl ir ciet. Te lielā vakara ēšana sākas ap pl.19-20. Pilsēta smuka. Centrs senatnīgs, ar vēsturiskām, atjaunotăm ēkām. Skaistu parku centrā. Ieeju tūrisma informācijas centrā, kur man iedod pilsētas karti un atzīmē, kurā daļā ko var redzēt. Pa šīm ielām staigājot pat nevar pateikt, ka pārsimts metrus no centra viss apkārt ir pilns ar rūpnīcām un citiem industriāliem objektiem. Te rit pilnīgi cita dzīve.
Ir doma atkal gabalu pabraukt ar vilcienu. Taču pa ceļam man ir ieteikts apskatīt pilsētu Cudellero. Atrodu autoostu un vilciena staciju. Lēnām izpētu, kur, ar ko un cikos varu rīt tur tikt un eju atpakaļ vecpilsētas virzienā ēst vakariņas.

Nav komentāru

Komentēt