9. Šodien esmu vienkārši tūrists.
Izguļos līdz 9.00. Visi jau ir prom. Varu mierīgi sataisīties. Soma plecos un eju pa pilsētu. Te ir parks, kuram apkārt ir plaša gājējiem paredzētā daļa. Tur visur tiek slietas teltis un likti galdi. Būs tirgus. Tikai šmotkas, apavi un somas. Nav interesanti. Jau dažās pilsētās ko līdzīgu biju redzējusi. Daudzi pārdevēji ir ar ļoti tumšu ādas krāsu. Apsēžos uz soliņa un ēdu brokastis. Jāiztukšo džema burciņa, citādi baigi smagi līdzi nēsāt pustukšu stikla burku. A ko padarīsi, ja zapti sagribas, bet vienā reizē izēst nevar? Nesu līdzi un izēdu otrā piegājienā. Sameklēju autoostu. Izpētu, kurš ir mans autobuss un eju dzert kafiju. Ar pienu. Kā vienmēr. Tik aizmirstu piebilst, ka lielo. Dabonu espresso ar pienu. Mazā krūzītē. Kafijas spečuki gan jau zinās šī brīnuma patieso nosaukumu. Nu labi, skaidroties negribu. Jānoprovē. Un patiesībā esmu patīkami pārsteigta. Īsti nezinu, kas ir patiesais faktors - kafijas šķirne, grauzdējuma pakāpe, vai meitene, kas to pagatavoja - taču man garšo!! Un pat ļoti.
Te pēkšņi man blakus nostājas kāda meitene ar mugursomu plecos. Prasa, vai esmu staigātāja? Vai meklēju alberği? Tikmēr mums pienāk klāt spāņu vīrietis cienījamos gados un laipni izstāsta, ka netālu ir otrs info centrs, lai ejot uz turieni. Meitene ir no Amerikas, iet Santjago ceļu labdarības nolūkos. Viņa esot norezervējusi hosteli, taču istabā esot otra gulta. Vai es negribu viņai pievienoties? Kopā būšot lētāk. Ieslēdzas mans aizdomīgais latvietis un atbild, ka vispirms vajadzētu sameklēt info centru. Ejam kopā. Pa ceļam izrunājamies kas un kā, kura no kurienes esam, kāpēc ejam ceļu un ko šodien esam ieplānojušas. Tā kaut nedaudz iepazīstu svešinieci. Uzzinot visu nepieciešamo informāciju no tūrisma info cilvëkiem, dodamies tālāk uz hosteli. Viss jauki, smuki, kārtīgi. Nodušojos, nomainu ērtākas drēbes un kopā ar jauniepazīto meiteni dodamies uz universitātes kvartālu. Tā ir izvietota senlaicīgā ēkā. Izstaigājam pagalmu, tornī netiekam, jo jāgaida konkrēts ekskursijas laiks gida pavadībā. Blakus ir botāniskais dārzs, kuru šoreiz izlaižam. Un blakus ēkā ir modernās un industriālās mākslas muzejs. Nezinu vai pareizi iztulkoju, taču man šis nosaukums der. Kā reizi esam trāpījušas uz bezmaksas ieejas dienu. Ekspozīcija ir par "Frankenšteinismu" jeb kā mūsdienās tiek taisīti roboti no cilvēkiem, kaut vai vienkārši pielietojot modernās tehnoloğijas un medijus. Un kurš tad galu galā ir par to atbildīgs? Un vai vispār pastāv tāda brīvā griba, ja tu tiec visu laiku pārbaudīts un virzīts kādam vajadzīgajā virzienā.... Jā... tēma pa skarbo. Taču ekspozīcija labi izveidota un arī prasmīgi noformēta un perfekti izvietota telpā, tādējādi gūstot lielisku, visaptverošu tēmas atspoguļojumu un piesaistot maksimālu auditorijas uzmanību. Pielietoti visi audiovizuālie palīglīdzekļi un efekti. Biki baisi. Taču lika aizdomāties.
Tālāk dodamies uz pilsētu. Es izvēlos vispirms apmeklēt akvāriju (vai kāviņtursauc). Taču beigās izrādās, ka nav tik iespaidīgi kā gaidīju. Varēja vismaz tur kādu īstu nāru ielaist. Bet nē, pāris haizivis tikai. :) Vēlăk ar amerikānieti atkal tiekamies. Izejam kopīgu līkumu pa pilsētu, beidzot iebrienu okeānā. Līcī ūdens ir silts. Un tas sāls... Visas kājas, kad nožūst, paliek baltas. Pierasts, ka mūsu jūrā nekas tāds nav. Mandarīnu sorberts. Mmm... Burvīga garša karstā dienā, pludmalē. Vakarā ejam krogā ieēst vieglas vakariņas. Pa ceļam uz hoteli veikalā nopērkam brokastīm augļus. Te tie ir lieliski, gatavi un sulīgi. Un noliekot galvu uz spilvena, miegs ir momentā klāt. Ir jauki reizēm būt vienkārši par tūristu :)
Šodienas distance: 15km