Pilsēta Llanes atrodas pašā okeāna krastā, taču nezinot, to nevar pateikt. Uz pašas klintsakmeņu kraujas malas ir atstāta zaļā zona. Un okeānu no pilsētas šķir tāds kā valnis. Līdz ar to pilsētā okeāna šņākšanu nevar dzirdēt. Sāku staigāt pa klints malu gar okeānu. Te ir ierīkoti skatu laukumi un soliņi. Piesēžu pabrokastot. Pāris siermaizes un var doties tālāk. Ik pa brīdim elpa aizraujas no fantastiskajiem skatiem, dabas varenības un pateicības, ka varu būt šeit un to visu redzēt, sajust un piedzīvot. Tā kā eju pa zāli, kura ir slapja, tad nomainu parastās zeķes uz ūdensnecaurlaidīgajăm. Būtu muļķīgi jau no paša rīta saslapināt kājas. Mapsis rāda, ka gar okeāna malu arī tālāk ved takas. Tā nu izvēlos nevis oficiālo maršrutu, bet okeānu. Baigais pārsteigums, ne?!:) Taču tās akmens kraujas ir to vērtas, lai neietu pa parasto ceļu. Ik pa laikam var dzirdēt govju zvanu skaņu. Viņas tepat vien apkārtējās pļavās ganās. Un visām kaklā ir sakārti zvani. Savdabīgs skaņdarbs sanāk. Priecīgi, puspalēkšus dodos uz priekšu. Neaprēķinu slīpumu, paslīdu uz slapja akmens un esmu vēkšpēdus. Skaļi iespurdzos. Soma mani izglāba. Uzgāžoties tai virsū, nevar sasisties. Tikai ar roku esmu iebraukusi ērkšķaina krūma zaros. Un jūtu, ka daži ērkšķi ir ieķērušies ādā. Visus izlasu, izņemot vienu. Tas iedūries pilnīgi perpendikulāri... Nu ko, jāveic maza operācija. Sameklēju adatu, dezinfekcijas šķīdumu un sāku. Taču neiet tik viegli kā gribētos. Man garām iet pāris, kuri jau pirmīt man gāja garām otrā virzienā. Sieviete apjautājas, kas noticis un vai vajag palīdzību. Viņi ir no Zviedrijas. Kopā ar vīru paņēmuši brīvdienu, lai pa vidu staigāšanai pabaudītu okeānu. Ar viņas palīdzību atbrīvojos no ērkšķa un varu turpināt ceļu.

Tālāk takas ved caur govju ganībām, kas iežogotas ar elektrisko ganu. Man tik ir aizdomas, ka vietām elektrības nav, jo stieple pārrauta. Paskatos, ka govis tālu un eju uz priekšu. Cerams, viņas ir veğetārietes un mani neēdīs. Un kur gadījies, kur ne viens govju bars sāk nākt uz manu pusi. Zvani arvien draudīgāk sāk savu simfoniju skandināt. Un govju gans, mani ieraudzījis, no tāluma sāk žestikulēt, lai pavācos malā... Ir tikai viena problēm - īsti nav kur iet... Esmu pamanījusies iekļūt šaurākajā vietā. Vienā pusē krauja, kur ir okeāns, tad ir taka, pa kuru tagad man virsū nāk govis, tad kādi 15 metri pāraugušu rapšu, zāles un akmeņu sajaukums un tad tie paši leğendārie ērkšķainie krūmi, kuriem cauri izskriet nevar... Secinu, ka iestājas manāma panika. Bērnībā pāris reizes govi esmu slaukusi. Taču ko iesākt ar tādu gigantisku dzīvnieku baru? Un es joprojām neesmu pārliecināta, ka negaršoju viņām. Rokas trīc, sprukt nav kur. Vienīgā cerība uz tiem ganiem, ja nu kas... Tad nu stāvu, nekustos un iztēlojos, ka esmu koks... vai kaut kas tikpat statisks. Bars lēnām iet garām, pablenž, pamūjina un iet tik tālāk. Līdz beidzot garām iet gans un smaidot saka - viņas jau neko nedarīs, tik nevar stāvēt viņām ceļā. Nu, mīļo cilvēk - kā es to varu zināt?? Un vai ātrāk to nevarēji pateikt? Būtu man aiztaupīti pāris sirmi mati... :)Fiksi vēl paspēju vienu brūnaļu nobildēt un vieglā riksītī laižos prom no ganībām. Šite palikt nav droši.

Pusdienās ieeju kādā ceļmalas krogā, taču tur ir pieejamas viņu lielās sviestmaizes un nekas prātīgāks. Tā nu pārāk neiedziļinoties piekrītu sviestmaizes piedāvājumam. Un kad man atnes lielu svieatmaizi, kurai pa vidu ir tortiļja (omlete ar kartupeļiem), tad nu palieku uz pauzes... Spāņiem ir apbrīnojama spēja visu ēst kopā ar maizi. Kartupeļus ar maizi kopā ēst man šodien galīgi neprasās... Apēdu tortiļju un maizi pataupu vēlākam. Toties paprasu nogaršot marinējumus, kas stāv burkās uz letes - olīvas, gurķīši, sīpoliņi un vēl pipariņi. Tam visam fonā pa tv tiek rādīts vesterns. Bet, protams, spāņu valodā. Tāds nedaudz episks salikums sanāk. Taču nav laika skatīties filmas, vēl krietns gabals jāiet, jo ar visām govju būšanām esmu daudz laika patērējusi. Pēc vairākiem kilometriem pa šoseju (jo tas ir īsākais variants), ceļš ved kalnā. Un kalna galā ir baznīca un klosterveidīga māja blakus. Šodien pietiek iet. Te arī palieku. Viss tīrs, kārtīgs, forši apgleznots. Vietējais pensionārs visu izdaiļojot. 

Iekārtojos istabā ar vairākām divstāvu gultām un skatu uz kalniem. Un saimnieks parāda īsāko ceļu uz ciemu, kas ved pa taku caur krūmiem no kalna lejā. Tur paēdu vakariņas un aizpļāpājos ar diviem riteņbraucējiem, kas ceļu veic pretējā virzienā nekā es. Kad paliek tumšs, visi ejam atpakaļ uz alberği. Un, kāpjot kalnā pa īsāko ceļu, protams,  nomaldamies. Un sāk līt lietus. Un kājas dubļainas. Un riktīgi nāk miegs. Pārsmējušies tomēr nonākam kalna galā. Diena ir galā.