8. Cīņa par dzīvību!
4. jūnijs, 2017 pl. 11:55,
Nav komentāru
6.diena ceļā.Šitādos baltos palagos un mīkstos pēļos tak var vārtīties un vārtīties! Tāpēc no viesnīcas izeju tikai vienpadsmitos, kad citiem jau ir pusdienlaiks pusceļā. Šodien silts un ļoti saulains laiks. Pēc trīs kilometriem apsēžos uz tā paša soliņa, kur vakar stabilizēju dūšu pēc brauciena ar autobusu. Vai zināji, ka esmu spāniete ne tikai pēc izskata, bet arī vārda un noteikti arī radurakstiem?? Šeit, Astūrijas reģionā, ļoti izteikti dzirdu jautājumus un apgalvojumus par šo tēmu. Ko lai saka, iepazīstoties šis ir temats ar ko sākt sarunu.
Kad jau pilsēta attālinās, eju garām mājai, kur piemājas dārza dobës strādā kungs ar kundzi. Viņi novēl man labu ceļu, apjautājas no kurienes esmu sākusi iet un no kuras valsts atbraucu. Kur ir Latvija, viņi nezin, taću es ļoti labi runājot spāņu valodā. Jā, te šo lietu var uztrennēt, jo spāņi savukārt ļoti slikti un salīdzinoši reti runā angliski vai jebkurā citā valodā, kas nav spāņu.
Pa ceļam apdzenu kādu vīrieti krietnākos gados par maniem. Pēc neilga laika ieraugu citronkoku, kura augļiem beidzot es ar savu nepilno metrusešdesmit tieku klāt... Laime pilnìga. Ir citrons, ko pielikt dzeramajam ūdenim. Jau otro dienu gaidīju tieši šādu koku. Visi iepriekšējie bija vai nu iekšā kādā mājas dārzā vai pārāk augsti, vai jau nolasīti. Ejot uz priekšu atskatos un redzu, ka vīrietis atkārto manas darbības un arì tiek pie citrona.
Ceļš ved kalnā augšup. Un pēc krietna kāpiena, pašā augšā, nekurienes vidū, pie mazas būdiņas durvīm ir pielikts sludinājuns - Taksis! Piezvani un tevi aizvizinās, cik tālu gribēsi. Šie sludinājumi man vienmēr raisījuši smaidu. Nu ir tak cilvēkiem saprašana, ko un kurā brīdī piedāvāt.
Pusdienu pauzē satieku kādu apaļìgu itāli. Viņa deguns nozieķëts pret apdegšanu ar baltu smāķi. Šis sacienā mani ar datelēm un dedzīgi brīdina, ka dzeramais ūdens jāpērk veikalā. Citādi viņam jau bijušas vēdergraizes. Māju ar galvu un saku, paldies, par info.
Diena paiet bišu zīmē. Vispirms redzēju kādai mājai dārzā vairākus stropus. Izskatījās gan saklēbēti no nevar saprast kā. Tad džungļaina, mežonīga meža vidū izdzirdu sanoņu. Apstājos un paveros apkārt. Lielā augstumā, tādā kā čemurā, bites dzìvojas. Sīki un smalki saskatīt nevar, taču izklausās, ka darbs rit pilnā sparā. Brīvā dabā tādu nebiju redzējusi.
Tuvojos pilsētai Villaviciosa. Taču nolemju pa ceļam izmest kādu loku gar upi un pilsētā ieiet pa šoseju, tad nebūs jākāpj kalnā. Itālis nopakaļ mani sauc un ska, ka bultas ved citā virzienā. Māju ar galvu un saku, ka viss kārtība, es iešu pa citurieni. Pëc laika atskatos un redzu, ka brangais itālis man seko. Tik šis ir neizpratnē, ka šosejai nav trotuāru un ir jāiet pa brauktuvi. Tas tak ir bīstami. Nu, nevajag man akli sekot, es varu iet pa dažādiem ceļiem.
Kā ieeju pilsētas centrā, tā man priekšā alberğe. Saimnieks, mani ieraugot, atnes ledusaukstu mēriņu ar ananāsu sulu. Trīs spirdzinoši malki un esmu atžirgusi no tveices radītā noguruma. Iekārtojos istabiņā. Viss tīrs, kārtīgs. Duša, drēbju mazgāšana un esmu gatava vakara daļai. Šodien beidzot esmu nolēmusi nogaršot leğendāro Astūrijas sidru, par kura esamību uzzināju pirms divām dienām. Te ir tieši specializētie sidra dzeršanas "krogi" uz katra stūra. Noskatu tìkamāko, dodos iekšā un saku, ka gribu nomēğināt šo dārgumu. Bārmenis atkorķē pudeli, paceļ to taisnā rokā sev virs galvas. Otrā rokā paņem glāzi un nolaiž to cik zemu vien var. Un lej sidru tievā strūkliņā. Tā sāls ir tajā pasniegšanas veidā. Šādi lejot, sidrs sitas pret glāzes malām, uzsit putiņu un uz brīdi nelielais gāzes daudzums sarosās un ir īstais brīdis to baudīt. Tad glāze tiek pasniegta klientam un ar dažiem nelieliem malkiem tā jāiztukšo. Principā kā tāds "šots". Ja pēc sekundēm piecām vai desmit tas nav izdarīts, dzēriens vairs nav dzerams, tam pazūd gan mazās putiņas, gan jau tā vājā dzirksts un principā garšo pēc skābas un pilnīgi atšālējušās sulas. Dzērienu lej alus glāzē, bet ne vairāk kā 80-100 gramus. (Paliels "šots" :)) Mazāk nevarot, neesot riktīgi. Tā nu es varonīgi paņemu glāzi un paklausīgi, ātri sāku dzert. Un ko domājies - malks izrādās par lielu un es veiksmīgi aizrijos!!! :) Sidrs tiek visur, tikai ne tur, kur tam būtu jānokļūst. Sākas nejauka klepošana un acīs saskrien asaras... Blakus esošie kungi līdzjūtīgi noskatās un, kad esmu beigusu savu cīņu par dzīvību, sāk man stāstīt un ar žestiem rādīt, kā tā lieta patiesībā darāma. Viņiem ir liela pieredze šajā jomā. Tā nu es turpinu vakaru praktizējot patieso Astūrijas sidra dzeršanas māku. Tas ir skābens un tiek pasniegts ledusauksts. Un bārmeņi tik staigā pie klientiem un lej. Labi, ka, lejot glāzē, tik daudz tiek aizliets garām, jo tā tak var "pielieties" vienā setā!! Es jau nu noteikti. Un lai tas nenotiktu, noēdu teju visas sviestmaizes, kas stāv uz letes un ir domātas uzkośanai sidra dzeršanas laikā. Ar uzkodām šie te nekad neskopojas. Pat pie kafijas tases atnes ko apēdamu. Jaunu māku apguvusi, dodos pastaigāt pa pilsētu. Te tev nu bija slavenais Astūrijas sidrs! :)
Šodienas distance: 23km